Vasara, dziļi lauki. Iesķība tualete bez durvīm uz poda (precīzāk, to aizvietojošā cauruma) sēž vīrs, atvieglojas. Garām iet kaimiņiene un sašutumā sauc: – Nu, klau, Kuzmič, tu kaut durvis būtu ielicis! – Durvis? Priekš kam? Ko tad te var nozagt…
– Cienītais, jūs nākamajā izkāpsiet? – Nē. – Tad varbūt mainīsimies? – Varam mēģināt. Kas jums ir?
Tiesājamā, sakiet cik Jums gadu? – 86 gadi – Vai Jūs varat saviem vārdiem pārstāstīt, kas tieši ar Jums notika? – Nu es sēdēju parkā uz soliņa. Bija saulaina pavasara diena. Viss ziedēja. Putni dziedāja… – Tuvāk lietai lūdzu! – Kāds jauns cilvēks pienāca man klāt un apsēdās blakus – Vai Jūs viņu pazināt? – … Read more
– Apsūdzētais, vai varat minēt kādus jūsu vainu mīkstinošus apstākļus? – Protams! Esmu tiesāts jau desmit reizes, un, kā redzat, jēgas no tā nav nekādas.
– Dakter, mani kaimiņi nav gluži normāli. Vakar viņi līdz trijiem naktī dimdināja pa sienu. – Un ko Jūs darījāt? – Es? Neko, turpināju spēlēt bungas.
Liels uzraksts bezmaksas avīzes pirmajā lapā: “Lūdzu pirms lietošanas izlasīt”.
Vilciena kupejā. – Cik reizes man tev tas jāsaka! Neēd olas ar sudraba karotīti! Sudrabs taču no olām bojājas – saka māmiņa savai meitai. – Mūžu dzīvo, mūžu mācies… – norūca blakus sēdošais gruzīns, pārlikdams sudraba pulksteni žaketes iekškabatā.
Nomirst kāds ļoti bagāts un ieteikmīgs vīrs. Pēc viņa nāves advokāts sāk lasīt vecā vīra testamentu: “Es, Jānis Bērziņš, būdams pie pilnas apziņas visu savu naudu … iztērēju”.
Tiesā: – Jums ir alibi? – Jā… jums valūtā vai latos?
Advokāts tiesā: – Cienājamie kungi! Pirms jūs nolasīsiet spriedumu manam aizstāvamajam, lūdzu, ņemt vērā to, ka viņš ir kurls, un nevarēja dzirdēt savu sirdsapziņas balsi, kas viņu brīdināja, atturēties no nozieguma izdarīšanas!