Jauna ebrejiete brauc uz plastisko operāciju. Kupejas kaimiņiene painteresējas: – Kāpēc jūs uzreiz nenopirkāt biļeti atceļam? – Kas to lai zina? – domīgi saka ebrejiete. – Varbūt operācija būs tiks veiksmīga, ka mājup varēšu braukt ar bērnu biļeti.
– Rabinovič, stāsta, ka jūs esot kaislīgs sēņotājs. – Jā. – Un kur jūs parasti lasāt sēnes? – Uz kaimiņa Haimoviča balkona. – Viņš audzē uz balkona sēnes? – Nē, kaltē.
– Haim, ar ko tu patlaban nodarbojies? – Pērku tirgū olas, desmit olas par desmit rubļiem, vāru un pārdodu. – Par cik? – Par desmit rubļiem desmit olas. – Kāds tev no tā labums? – Pirmkārt, man ir darbs, otrkārt – vienmēr svaigs buljons.
Vecs ebrejs pieaicina sievu pie nāves gultas: – Roza, manu zelta gabaliņ, zvēri’, ka pēc manas nāves tu nevienu nemīlēsi. – Bet ja tu nenomirsti?
Tirgus. – Cik maksā vistiņa? – Piecus rubļus. – Bet lētāk? – Es teicu: piecus rubļus! – Bet ja četrus? – Nekādus, ja”! – Labi, te būs pieci. Uzreiz vajadzēja teikt, ka vistiņa maksā septiņus rubļus.
– Ābram, kur tu tā skrien? – Vai tad tu neesi dzirdējis? Ķer kamieļus un kastrē. – Kāpēc tad tu tā skrien? – Ahā! Ja noķers, tad mēģini pierādīt, ka neesi kamielis!
Haims pazīstams ar savu mazrunību. Ieradies Vīnē, viņš aiziet pie friziera. -Nogriezt? – Ahā. – Noskūt? – Ahā. – Karstu kompresi? – Ahā. – Masāžu? – Ahā. – Odekolonu? – Ahā. – Divdesmit piecas kronas. – Oho!
– Sāras tante, vai tu drīz iesi projām? – Kāpēc to jautā, bērniņ? – Tētis teica: kamēr tu neaiziesi, pusdienas neēdīsim.
Moiša nozog savu sirdspuķīti un ar taksometru aizved uz staciju. Izvelkot naudu, lai norēķinātos, šoferis iebilst: – Neko nevajag, līgavas tēvs jau samaksāja
Iet bēru gājiens. Ziņkārīgais jautā Gurevičam: – Vai nezināt, ko glabā? – Aktieri Frīdmanu. – Jā? Vai tad viņš nomiris? – Nu… ja vien tas nav ģenerālmēģinājums…