Vasara. Saule. Karsti.
Nāk Rabinovičs no sauna alus kanniņu.
Priecājas, ka mājās iedzers aukstu alu…
Pēkšņi redz:
uz ceļa guļ veca, zaļu pelējumu klāta pudele.
Rabinovičs to pasper, pudele trāpa pa akmeni saplīst.
No tās izlido džins un saka:
– Tu mani atbrīvoji, Rabinovič,
tāpēc izpildīšu vienu tav vēlēšanos!
Rabinovičs apjūk, nezinādams, ko vēlēties,
bet salūkojas uz kaimiņu un viltīgi piemiedz acis:
ir bagāts varens kļūt, ir dzers līdz kaklam:
– Gribu, lai šajā kannā alus nekad nebeigtos…
Džins piekrītoši pamāj,
kaut ko noburkšķ zem deguna un
izgaist uz visiem laikiem.
Bet Rabinovičs līdz pat šai dienai
pūlas attaisīt savu kanniņu…