Kur mums pakārt šo gleznu
Ābrams: – Kur mums pakārt šo gleznu, Sofječka? Sofja: – Pie šīs sienas, mīļais. Āmurs un naglas – kastē, marles saites un jods – aptieciņā.
Ābrams: – Kur mums pakārt šo gleznu, Sofječka? Sofja: – Pie šīs sienas, mīļais. Āmurs un naglas – kastē, marles saites un jods – aptieciņā.
Viesos Zāra uzmana, lai Ābrams nepiedzertos, un visu laiku tam īd ausi: – Nu, laid garām, Ābramiņ, laid garām, nu aizlaid garām… Ābrams sapīcis paķer pilnu glāzi, izdzer līdz dibenam, nokrekšķinās un saka Zārai: – Nu, aizlaidu garām! Labi aizgāja.
Ābrams: – Es pametu Rivu. Viņa no manis gultā prasīja neiespējamo. Haims: – Un ko tieši? Ābrams: Lai es nekrācu…
Riva atgriežas mājās vakarā. Istabā juceklis, virtuvē juceklis, vannas istabā – kaudze netīras veļas, bet Haims mierīgi guļ uz dīvāna ar alus pudeli rokā un skatās futbolu. Zāra kliedz: – Nu, pagaidi! Tagad es izdarīšu kaut ko tādu, ko man nepavisam negribētos darīt!!! Ābrams priecīgi: Mēs nodarbosimies ar seksu?
Ābrams: – Zāra, vai tu kādreiz esi mani krāpusi? Zāra: – Nemūžam, Ābram! Ābrams: – Bet tas taču kaut kā necilvēcīgi…
Sarunājas kaimiņi. Viens ar nožēlu saka: – Ābram, es dzirdēju, ka jums sieva nomirusi… Pieņemiet manus līdzjūtības apliecinājumus! Ābrams: – Nevis sieva, bet sievasmāte. Pirmais: – Nu, nekas, ari nav slikti…
Satiekas divi draugi. Ābrams jautā: – Ko tu tāds skumīgs? Haims: – Mana Zāra uz trim nedēļām brauc uz jūrmalu. Ja nebūšu pietiekami skumīgs, var arī pārdomāt…
– Ābram, tu pēdējā laikā esi tāds nervozs … – Oi, Moiše, man ir slikta priekšnojauta. – Kas noticis? – Man pirmā sieva izšķīrās trešo reizi un atkal aprecējās ar savu pirmo vīru. – Un kas tad tev nepatīk? – Es taču biju viņas otrais vīrs …
Ābramam pretī nāk jauns cilvēks un negaidot viņu uzrunā: – Es mīlu jūsu meitu, nevaru bez viņas dzīvot. – Tad tev nav ko te darīt – apbedīšanas birojs nākamajā ielā!
– Ābram, kur tu strāda? – Nekur nestrādāju. – Un ko tu dari? – Neko nedaru. – Tiešām, lieliska nodarbošanās! – Bet Haim, ja tu zinātu kāda konkurence …