Ebrejs ieiet mājā, virs kuras ieejas karājas liela ciparnīca. – Salabojiet man, lūdzu, pulksteni. – Šeit nelabo pulksteņus. – Ar ko tad jūs nodarbojaties? – Ar apgraizīšanu. – Kāpēc virs durvīm ciparnīca? – Kam tad pēc jūsu domām tur būtu jākarājas?
Klauvējiens pie durvīm. – Atļaujiet piedāvāt jums mūsu pakalpojumus – mēs izslēdzam televizoru. – Paldies, man to nevajag… – Ar kautiņu būs dārgāk, padomājiet!
Ubags klauvē pie nama durvīm: – Saimniek, es trīs dienas neesmu gaļu redzējis… – Klau, Zāra, žigli parādi viņam kotleti! Divpadsmit naktī. Ābrams zvana uz mājām Zārai: “Sieva visu laiku runā par braukšanu uz Kanāriju salām. Man pilnīgi nekas nav pretī: lai runā.”
Stāv divi ebreji un sarunājas. Viens prasa: – Ābram, kāpēc tu sievasmāti uz autovadītāju kursiem aizsūtīji? Ābrams: – Iztēlojies to prieku: pēc tam uz savām durvīm varēšu pakārt uzrakstu “Iebraukt aizliegts!”.
Zvans pie durvīm. — “Kas tur?” — “Катя, Галя, Ира” — “Nē, kaķa gaļas nav!”
Vakar biju ciemos, šodien no rīta bija baigās paģiras. Es braucu uz darbu, pēkšņi apstājos, atvērās durvis, skatos – policists pie durvīm. Es viņam iedevu 50 latus, viņš paņēma, durvis aizvērās un es braucu tālāk, atbraucu līdz galam. Tikai pēc tam sapratu, ka es braucu ar liftu…
Vasara, dziļi lauki. Iesķība tualete bez durvīm uz poda (precīzāk, to aizvietojošā cauruma) sēž vīrs, atvieglojas. Garām iet kaimiņiene un sašutumā sauc: – Nu, klau, Kuzmič, tu kaut durvis būtu ielicis! – Durvis? Priekš kam? Ko tad te var nozagt…