Ābrams: – Sazin kas notiek, jau trešo dienu strādāt negribas. Ko tas varētu nozīmēt? Haims: – Nezinu, droši vien trešdienu… Lektors jautā aspirantiem vēsturniekiem: Sakiet, lūdzami, kas bija drosmīgāks par Aleksandru Ņevski, gudrāks par Sokrātu, taisnīgāks par Zālamanu, – godīgāks par Vašingtonu, asprātīgāks par Čehovu un skaistāks nekā Apollons? Atskan skumja Ābrama balss: – Manas … Read more
– Sveika Zāra, ko dari? Jau piecas stundas pagājušas. Zāra: – Kur tu esi, Ābram, solījies jau pēc trijām būt mājās! Ābrams: – Saproti, Zāra, ar divām jau esmu ticis galā, atliek tikai trešo pierunāt…
Zāra saka vīram: – Klau, Abramčik, cik brīnišķīgs pāris ir mūsu jaunie kaimiņi! Viņš pastāvīgi apkampj viņu, skūpsta, saka maigus vārdus. Kāpēc tu tā nekad nedari? Ābrams: – Es taču viņu tikpat kā nepazīstu…
Viesos Zāra uzmana, lai Ābrams nepiedzertos, un visu laiku tam īd ausi: – Nu, laid garām, Ābramiņ, laid garām, nu aizlaid garām… Ābrams sapīcis paķer pilnu glāzi, izdzer līdz dibenam, nokrekšķinās un saka Zārai: – Nu, aizlaidu garām! Labi aizgāja.
Ābrams, nākdams istabā, paklūp, ar lielu troksni nogāžas zemē, atsitas pret kaut ko un no sirds nolamājas: – Kad tavu māti! Zāra: – Dārgais, vai tu ko teici? Ābrams: – Es teicu tikai to, ka tavi jaunie zābaki, Zāriņ, kurus tu nevīžīgi biji nosviedusi gaiteņa vidū un kuru dēļ es nokritu, izsitu zobu, salauzu skapi … Read more
Ābrams: – Zāra, vai tu kādreiz esi mani krāpusi? Zāra: – Nemūžam, Ābram! Ābrams: – Bet tas taču kaut kā necilvēcīgi…
Nomirst vecs ebrejs. Atver viņa testamentu. Lasa: Meitai manai, Zāriņai, atstāju simt tūkstošu dolāru un māju. Mazmeitai manai, Ritiņai, atstāju divsimt tūkstošu dolāru un vasarnīcu, znotu manu, Abrašu, kas lūdza viņu pieminēt testamentā, pieminu: “Sveiciens tev, Abraša!…””
Satiekas divi paziņas. – Sveiks, Haim! – Sveiks, Motja! Motja: – Kā klājas? Kā tavai Zārai? Haims: – Kāda tev daļa gar manu sievu? Motja: – Nospļauties man uz tavu sievu. Es tikai aiz pie¬klājības apvaicājos…
Zāra un Haims šķiras. Tiesnesis prasa: – Kāpēc jūs šķiraties no Zāras? – Viņa mani neapmierina, – atbild Haims. Balss no galerijas: – Skaties, kāds izlepis – visu Odesu apmierina, bet t viņu ne!
Odesa. Rabinovičs satiek draugu un stāsta: – Es, lūk, savai Zārai nolēmu sagādāt dzimšanas dienas dāvanu – uzdāvināšu viņai gredzenu ar pērli! – Viņa gan, šķiet, par mersedesu sapņoja… – Kur tad es viņai mākslīgu mersedesu ņemšu?…