Sēž narkomāns ar vienu citu nemierīgu tipiņu vienā kamerā.
Narkomāns visnotaļ apmierināts, zāles pietiek.
Bet tas otrs tāds nemierīgs visu laiku defilē pa kameru un vāvuļo:
“Ubegu, ubegu, ubegu…”
Pēc kāda laika tipiņš prom, bet tiek tik līdz cietuma sētai, kur sargi šim sašauj vienu kāju lupatās.
Kāju šim nogriež.
Pēc atlabšanas šis atkal tajā kamerā ar narkomānu un lēkā uz vienas kājas:
“Ubegu, ubegu, ubegu…”
Vienā dienā šis atkal prom, bet pie tās sētas sargi ar saviem šim saskādē atlikušo apakšējo ekstremitāti.
Pēc atveseļošanās tam kadram vēl nav gana – valstās pa kameru:
“Ubegu, ubegu, ubegu…”, bet narkomānam viss diezgan vienaldzīgs.
Paiet laiciņš un nemierīgais atkal prom.
Šoreiz šim nones pusi galvas un pēc atveseļošanās atkal aizved uz to pašu kameru.
Narkomāns, kā reiz, uzpildījies ieraugot savu bēdu brāli nenociešas un saka šim:
“Slušai pareņ, ja balģeju kak ti ot sjuda po časķam bežiš!”