Reiz jaunkrievs pastaigājās pa jūrmalu.
Te pēkšņi viņam rokās ieleca Zelta Zivtiņa un teica:
– Esmu zelta zivtiņa, man jāizpilda tavas vēlēšanās. Nu, vismaz viena.
Uz to jaunais krievs atbildēja:
– Bet man neko nevajag. Man viss jau ir. Man ir māja kāpās, man ir mašīnas, meitenes, man ir viss.
Zivtiņa nedaudz saskuma un tad teica:
– Zini, es tev varētu dot zelta rokas
– tu vienkārši būsi meistars visā, ko darīsi!
Jaunkrievs tam piekrita.
Atlaida Zelta Zivtiņu un brauca uz mājām.
Kā gadījās kā ne, pa ceļam viņa mašīnai pārplīsa riepa.
Viņš jau paņēma mobilo telefonu, lai zvanītu meistariem, bet zelta rokas to aizsvieda un pašas ātri vien nomainīja riteni.
Jaunais krievs aizbrauca mājās.
Sāka gribēties ēst.
Viņš jau atkal ņēma mobilo telefonu, lai piezvanītu savam pavāram, bet zelta rokas to aizmeta un pašas sagatavoja ēdienu.
Turklāt ātri un garšīgi.
Jaunais krievs par to ļoti brīnījās, bet saprata ka tas ir normāli.
Pēc kāda laika viņam sagribējās pamīlēties.
Viņš atkal ņēma mobilo, lai piezvanītu savai draudzenei, bet atkal… zelta rokas to aizmeta un visu izdarīja pašas….
Morāle: Ja kāds saka, ka viņa tēvam bija zelta rokas, viņš vai nu melo, vai ir ārlaulības bērns