Kad tavu māti!

Ābrams, nākdams istabā, paklūp,
ar lielu troksni nogāžas zemē,
atsitas pret kaut ko un no sirds nolamājas:
– Kad tavu māti!
Zāra:
– Dārgais, vai tu ko teici?
Ābrams:
– Es teicu tikai to, ka tavi jaunie zābaki, Zāriņ,
kurus tu nevīžīgi biji nosviedusi gaiteņa vidū un
kuru dēļ es nokritu, izsitu zobu, salauzu skapi un
sadauzīju pulksteni…
Tad, lūk, mīļā, šie zābaki ļoti piestāv tai cepurītei,
kuru tev uzdāvināja tava māte…

Ābrams: - Sazin kas notiek, jau trešo dienu strādāt negribas. Ko tas varētu nozīmēt? Haims:
- Sveika Zāra, ko dari? Jau piecas stundas pagājušas. Zāra: - Kur tu esi, Ābram,
Zāra saka vīram: - Klau, Abramčik, cik brīnišķīgs pāris ir mūsu jaunie kaimiņi! Viņš pastāvīgi
Viesos Zāra uzmana, lai Ābrams nepiedzertos, un visu laiku tam īd ausi: - Nu, laid
Ābrams: - Zāra, vai tu kādreiz esi mani krāpusi? Zāra: - Nemūžam, Ābram! Ābrams: -