Salabojiet man, lūdzu, pulksteni
Ebrejs ieiet mājā, virs kuras ieejas karājas liela ciparnīca. – Salabojiet man, lūdzu, pulksteni. – Šeit nelabo pulksteņus. – Ar ko tad jūs nodarbojaties? –
Ebrejs ieiet mājā, virs kuras ieejas karājas liela ciparnīca. – Salabojiet man, lūdzu, pulksteni. – Šeit nelabo pulksteņus. – Ar ko tad jūs nodarbojaties? –
Klauvējiens pie durvīm. – Atļaujiet piedāvāt jums mūsu pakalpojumus – mēs izslēdzam televizoru. – Paldies, man to nevajag… – Ar kautiņu būs dārgāk, padomājiet!
Ubags klauvē pie nama durvīm: – Saimniek, es trīs dienas neesmu gaļu redzējis… – Klau, Zāra, žigli parādi viņam kotleti! Divpadsmit naktī. Ābrams zvana uz
Stāv divi ebreji un sarunājas. Viens prasa: – Ābram, kāpēc tu sievasmāti uz autovadītāju kursiem aizsūtīji? Ābrams: – Iztēlojies to prieku: pēc tam uz savām
Zvans pie durvīm. — “Kas tur?” — “Катя, Галя, Ира” — “Nē, kaķa gaļas nav!”
Vakar biju ciemos, šodien no rīta bija baigās paģiras. Es braucu uz darbu, pēkšņi apstājos, atvērās durvis, skatos – policists pie durvīm. Es viņam iedevu
Vasara, dziļi lauki. Iesķība tualete bez durvīm uz poda (precīzāk, to aizvietojošā cauruma) sēž vīrs, atvieglojas. Garām iet kaimiņiene un sašutumā sauc: – Nu, klau,
