Reiz kādā mājiņā dzīvoja Ezītis ar Lāci.
Ezītis bija liels dzērājs, tādēļ katru vakaru nāca mājās piedzēries un katru rītu pamodās piekauts.
Tad Ezītis ar Lāci noslēdza vienošanos, par to, ka viņš vairāk nedzers, savukārt Lācis viņu vairāk nesitīs.
Kādu rītu Ezītis pamostas piekauts, pilnīgi kails un bez adatām, tādēļ nesaprašanā jautā
Lācim: „Nu, Lāci, mēs taču norunājām, nafig tu mani atkal piekāvi?”
Lācis: „Kad Tu vakar puspiecos pārnāci mājās galīgi pilnā un sāki demolēt māju – es neko neteicu, kad Tu nosaukāji manu māti pēdējos vārdos, tad es ar vēl neko neteicu, bet, kad Tu piedirsi manu gultu, izrāvi sev visas adatas, saspraudi tās sūdā un teici, ka tas ir tavs jaunākais brālis, kurš tagad dzīvos kopā ar mums – mani nervi neizturēja!”