Un ko tieši?
Ābrams: – Es pametu Rivu. Viņa no manis gultā prasīja neiespējamo. Haims: – Un ko tieši? Ābrams: Lai es nekrācu…
Ābrams: – Es pametu Rivu. Viņa no manis gultā prasīja neiespējamo. Haims: – Un ko tieši? Ābrams: Lai es nekrācu…
Ābrams palicis viens mājās ar mazo meitiņu un vakarā nekādi nespēj to nolikt gultā. Jau izmēģinājis visu iespējamo. Meitiņa saka: – Papucīt, iečuksti man austiņā,
Riva atgriežas mājās vakarā. Istabā juceklis, virtuvē juceklis, vannas istabā – kaudze netīras veļas, bet Haims mierīgi guļ uz dīvāna ar alus pudeli rokā un
Ebrejs iebraucis Odesā, iznāk uz perona, noliek čemodānu, iepleš rokas un priecīgi iesaucas: – Sveika, Odesa! Pēc tam noliecas, lai paņemtu čemodānu, bet tā vairs
– Ābram, vai tad var uzcelt māju no smiltīm? – No smiltīm – diezin vai, bet no ūdens – var, īpaši īa tas ir minerālūdens!
Satiekas divi ebreji. Viens saka: – Vai varat iedomāties? Es nesen aizlidoju uz Zmerinku un tur lidostā ieraudzīju dzīvu Kārli Marksu kopā ar Fridrihu Engelsu!
Vasara. Saule. Karsti. Nāk Rabinovičs no sauna alus kanniņu. Priecājas, ka mājās iedzers aukstu alu… Pēkšņi redz: uz ceļa guļ veca, zaļu pelējumu klāta pudele.
Nomirst vecs ebrejs. Atver viņa testamentu. Lasa: Meitai manai, Zāriņai, atstāju simt tūkstošu dolāru un māju. Mazmeitai manai, Ritiņai, atstāju divsimt tūkstošu dolāru un vasarnīcu,
Stāv divi ebreji un sarunājas. Viens prasa: – Ābram, kāpēc tu sievasmāti uz autovadītāju kursiem aizsūtīji? Ābrams: – Iztēlojies to prieku: pēc tam uz savām
Sarunājas kaimiņi. Viens ar nožēlu saka: – Ābram, es dzirdēju, ka jums sieva nomirusi… Pieņemiet manus līdzjūtības apliecinājumus! Ābrams: – Nevis sieva, bet sievasmāte. Pirmais:
Ābrams ar greznu ārzemju auto ietriecas dzelzs stabā, bet pats paliek sveiks un vesels. – Ak, Dievs! – viņš iekliedzas. Atskan balss no augšas: –
Sarunājas divi draugi. – Izja, kāpēc tu vēl neesi apprecējies? Izja: – Godīgi sakot, Motja, es visu laiku domāju par tavu sievu… Motja, sašutis: –
Satiekas divi paziņas. – Sveiks, Haim! – Sveiks, Motja! Motja: – Kā klājas? Kā tavai Zārai? Haims: – Kāda tev daļa gar manu sievu? Motja:
Jaunie krievi notvēruši vecu ebreju. Atveduši pie sera un prasa: – Nu, Ka atpirksies? – Nav taču man nekā, bērniņi! – Nu, pats uzprasījies, vecais
Odesa. Rabinovičs satiek draugu un stāsta: – Es, lūk, savai Zārai nolēmu sagādāt dzimšanas dienas dāvanu – uzdāvināšu viņai gredzenu ar pērli! – Viņa gan,
Ebrejs lapserdakā stumj pa pludmali ratiņus ar saldējumu, uz kuriem rakstīts: “Ebrejiem saldējumu nepārdodu!” Sašutušie atpūtnieki velk viņu pie rabīna. – Ko tad tu, godātais,
Mendelis brauc vienā kupejā ar ārzemnieku. – Sakiet, cienījamais, kurp jūs braucat? – Es uz Bādenbādeni. Un jūs? Es uz Berdičevberdičevu, – neapmulst Mendelis
Nē, nē, Rabinoviča kungs, es nevaru palielināt jums algu. Jūs saņemat tikpat daudz, cik Cukermana kungs, bet viņam ir četri bērni… – Dīvaini. Vienmēr esmu
