Haims skaidro jaunam praktikantam
Aptiekārs Haims skaidro jaunam praktikantam: – Un no šīs pudeles mēs ielejam, kad recepte galīgi nav salasāma. Atvērta jaunas audumu fabrikas izstāde pārdošana. Pie direktora
Aptiekārs Haims skaidro jaunam praktikantam: – Un no šīs pudeles mēs ielejam, kad recepte galīgi nav salasāma. Atvērta jaunas audumu fabrikas izstāde pārdošana. Pie direktora
– Rabinovič, kur jūs strādājat? – Uz dzelzceļa. – Un vai daudz tur jūsējo? – Tikai divi palikuši: es un šlagbaums.
Ābrams ierodas pie zīlnieces. Tā paraugās viņa plaukstā un saka: – Kādas šausmas! Pēc divām dienām nomirs jūsu sievasmāte. Ābrams: – Klusāk! To es pats
Vīrs pārnāk no darba un saka: – Zāra, mīlulīt, tagad mēs dzīvosim dārgā dzīvoklī, kā tev vienmēr gribējies! Zāra: – Oi, dārgais, cik es esmu
– Sveika Zāra, ko dari? Jau piecas stundas pagājušas. Zāra: – Kur tu esi, Ābram, solījies jau pēc trijām būt mājās! Ābrams: – Saproti, Zāra,
Ubags klauvē pie nama durvīm: – Saimniek, es trīs dienas neesmu gaļu redzējis… – Klau, Zāra, žigli parādi viņam kotleti! Divpadsmit naktī. Ābrams zvana uz
Haims atgriezies no darba nedaudz agrāk nekā parasti. Pie sievas – mīļākais. Tā viņu ātri izstumj uz balkona. Haims vaicā: – Dārgā Musja, es taču
Moiša un Zjama sēž restorānā. Zjama: – Paklau, Moiša, tu ar savu sievu jau tik ilgus gadus dzīvo, bet joprojām sauc viņu par putniņu, par
Zāra saka vīram: – Klau, Abramčik, cik brīnišķīgs pāris ir mūsu jaunie kaimiņi! Viņš pastāvīgi apkampj viņu, skūpsta, saka maigus vārdus. Kāpēc tu tā nekad
Armēņu radio jautā: – Kas vajadzīgs nabaga ebrejam? Atbildam: – Nabaga ebreju nemēdz būt. Ir nabaga ļaudis, kas domā, ka viņi ir ebreji. Mednieki atgriežas
Ābrams domā: Draugi ilgi nav redzējušies. – Ābram, kā dzīvo, ar ko nodarbojies? – O, Haim, mēbeles pārdodu. – Un kādas? – Pats savas.
Ābram, runā, ka tu esot veiksmīgi apprecējies … Ne gluži, logi ir uz sētas pusi…
Ābrams saka sievai: – Tā… no dzeršanas esmu atteicies. Zāra: – Malacis! Ābrams: – No smēķēšanas arī atteicos. Zāra: – Lieliski! Ābrams: – Tagad laiks
Ābrams: – Kur mums pakārt šo gleznu, Sofječka? Sofja: – Pie šīs sienas, mīļais. Āmurs un naglas – kastē, marles saites un jods – aptieciņā.
Jaunais ebrejs atvēris veikalu, kurā pārdod taures, bungas, zārkus, šautenes un pistoles. – Semjon Markovič, kā jums veicas tirdzniecība ar tik dīvainu preču komplektu? –
Haims ar Ciļu pastaigājas parkā. Haims: – Cila, mīļā, ļoti tevi lūdzu, pacenties izskatīties laimīga. Cila pārsteigta: – Kāpēc? Ābrams: – Sieviete, kas nāk mums
Viesos Zāra uzmana, lai Ābrams nepiedzertos, un visu laiku tam īd ausi: – Nu, laid garām, Ābramiņ, laid garām, nu aizlaid garām… Ābrams sapīcis paķer
Ābrams, nākdams istabā, paklūp, ar lielu troksni nogāžas zemē, atsitas pret kaut ko un no sirds nolamājas: – Kad tavu māti! Zāra: – Dārgais, vai
